Hipotēku bankas pārdošana –slikti valstij un jo īpaši reģioniem!

Hipotēku bankas komercdaļas pārdošana ir un paliks viens no lielākajiem kauna traipiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un ir spilgts piemērs kā nevajag rīkoties ar visai tautai piederošu mantu.

VAI VARĒJA NEPĀRDOT?

Hipotēku bankas komercdaļas pārdošanu savulaik pieprasīja starptautiskie aizdevēji. It kā ,lai nekropļotu banku pakalpojumu tirgu ,jo lūk valstij piederošai bankai esot priekšrocības salīdzinot ar privātām bankām un civilizētā pasaulē valsts ar komerciju nenodarbojoties.

Skaidrs ,ka ne jau paši aizdevēji to izdomāja. Viņi ļoti labi zina ,ka valstij un pašvaldībām pilnībā vai daļēji piederošas bankas veiksmīgi strādā gan Vācijā, gan Norvēģijā (starp citu ,Latvijā sekmīgi strādājošā komercbanka DNB pieder Norvēģijas lielākajai bankai, kuras 34% kapitāla pieder Norvēģijas valstij un nav dzirdēts ka tā gatavotos šīs daļas pārdot), gan daudzās citās Eiropas valstīs. Ir specializētas attīstības bankas ,ir tādas kas ir gan kā attīstības banka ,gan nodarbojas ar komerciju (līdzšinējais mūsu Hipotēku bankas modelis), gan klasiskas komercbankas. Ja arī privātās bankas par to papukst-valsts tās ātri apklusina ,jo ar valstij vai pašvaldībām piederošu banku starpniecību daudz vieglāk veicināt ekonomisko ,reģionālo attīstību. Tām primārais nav peļņas gūšana ,bet gan akcionāru (valsts) uzdevumu izpilde. Piedevām tās neļauj nepamatoti celt banku pakalpojumu un kredītu cenas ,jo dod alternatīvu.

Aizdevējiem šīs prasības neformāli nodiktēja (tā pat kā vairākas citas) zviedri –gan valdības pārstāvju ,gan Baltijā strādājošo zviedru komercbanku personā. Viņu interese bija vienkārša – jo mazāk banku Latvijā- jo lielāka peļņa. Ja pie reizes „pa lēto” var nopirkt papildus aktīvus –vēl labāk.

Man grūti saprotamu iemeslu dēļ valdība šai prasībai piekrita (protams ,aizdevumu vajadzēja ātri un varbūt šķita ,ka Hipotēku bankas jautājums tobrīd nav svarīgākais ,bet vairāk ticams ,ka lēmēji ieguva sev tiešus un netiešus labumus). Bet sarunas taču turpinājās ,ik pa laikam daļa nosacījumu tika mainīta. Ar stigru politisku mugurkaulu ,pamatotu argumentāciju varēja panākt ,ka Hipotēku bankas jautājums tiek noņemts no dienas kārtības. Varēja ,bet ,acīm redzot ,negribēja.

PĀRDOŠANAS METODE –NEIZDEVĪGĀKĀ !

Ja jau izlēma pārdot (pieņemsim ,ka valdība ticēja- tā ir pareizāk ) tad loģiski būtu pārdot izdevīgākajā veidā un laikā- lai valsts iegūtu pēc iespējas vairāk naudas ,lai neciestu bankas klienti un nemazinātos konkurence banku sektorā .Paši nemākot un nespējot … Tāpēc tā pat kā Parex gadījumā tika pieaicināti dārgi konsultanti. Valstiski būtu aicināt neitrālus konsultantus ,kuriem nav savu interešu Latvijas banku tirgū. Ko tad uzaicina mūsu finanšu ministrija? SEB meitas firmu… Nebrīnos ,ka viņi ierosina Hipotēku bankas komercdaļu sadalīt sešās (!) daļās un pārdot katru atsevišķi. Tā varēšot vairāk nopelnīt. Valdība piekrīt un arī žurnālisti klusē.

Lai gan katram kaut cik domājošam cilvēkam skaidrs ,ka šāds modelis ļauj nopirkt tikai pašus gardākos kumosus ,bet pārējo atstāt ,lai valsts turpina mocīties-visticamāk-dotējot. Protams, arī Hipotēku bankai (tā pat kā lielākajai daļai citu Latvijas banku ) ir problēmas ar savulaik pārvērtētajām ķīlām (nekustāmajiem īpašumiem) tāpēc ir izveidota meitas firma ,kas tos apsaimnieko. Iespējams, šo meitas firmu būtu bijis loģiski pārdot atsevišķi- lai tā nevelk uz leju pārējās daļas cenu un neatbaida pretendentus. Bet pārējo bija jāpārdod kopā un jāmeklē investors ,kurš Latvijā līdz šim nav pārstāvēts un vēlas te nopietni nodarboties ar banku biznesu. Tad saglabātos gan filiāļu tīkls ,gan pieaugot banku konkurencei samazinātos banku pakalpojumu un kredītu cenas. Interese par ienākšanu mūsu finanšu sektorā ir gan ķīniešiem ,gan Latīņamerikas valstu pārstāvjiem un citiem-jo ne jau visur pasaulē ir krīze. Taču skaidrs ,ka esošo banku akcionārus šāds scenārijs nepriecētu ,jo vieglās peļņas laiki (apskatiet šā gada banku peļņas rādītājus…)beigtos. Rezultātā skandināvi dabūja ko gribēja-jaunu konkurentu nebūs, var izvēlēties ko pirkt ,ko nepirkt un pat –par kādu cenu pirkt.

CENA-NEADEKVĀTI ZEMA!

Slēpjoties aiz konfidencialitātes un komercnoslēpuma publiski nav zināms cik tad zviedri maksās ,bet pat no informācijas drumslām var noprast ,ka maksā ne uzreiz un krietni zem aktīvu cenas (atcerēsimies ,ka sliktie aktīvi ir nodalīti atsevišķi). Bankas darbinieki ir iebaidīti un oficiāli neko nesaka ,bet kuluāros tiek minēti dažādi skaitļi-novērtēšanas metodes un pārdošanas veida dēļ valsts (mēs visi) būsim pazaudējuši no 40 līdz 100 miljoniem latu! Piedevām valsts attīstības bankā iegulda 25 miljonus un būs spiesta dotēt komercdaļas nenopirkto daļu. Vēl jāpierēķina izmaksas bankas daļu faktiskai nodalīšanai-par IT licencēm un tīkla pārveidēm vien būs jāšķiras no 5 līdz 10 miljoniem. Saskaitot visu kopā top skaidrs ,ka pat sasummējot visas afēras (Latvenergo 3 miljonus ,G -24 daļas izsaimniekošanu utt.)kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas- nedabū to ciparu ko vienā rāvienā Latvija pazaudēs tagad-„likumīgi” pārdodot daļu Hipotēku bankas.

KĀ STRĀDĀS ATTĪSTĪBAS BANKA?

Valstij piederoša stipra Attīstības banka ir viens no veiksmīgas ekonomikas un līdz ar to arī tautas labklājības stūrakmeņiem. Bija visas iespējas tādu izveidot-apvienojot Hipotēku banku , Citadeli un izmantojot iespēju valstij pārņemt Krājbanku. Šāda banka spētu ne vien kreditēt ražošanu ,jaunās ģimenes , un citas vajadzīgas, bet privātbanķieriem ne pārāk interesantas programmas ,bet būtu arī stiprākais spēlētājs Latvijas finanšu tirgū. Tas piespiestu pārējās bankas samazināt savu pakalpojumu cenas. Iegūtu Latvijas iedzīvotāji ,uzņēmumi ,mēs taptu interesantāki ārvalstu ieguldītājiem ,bet banku īpašniekiem būtu vairāk jāpiepūlas ,lai strādātu ar peļņu. Bet kāpēc piepūlēties ja ietekmējot valdības lēmumus var Latvijā lietas sakārtot tā ,ka konkurence mazinās un peļņa ir viegla un ātra ? Un to bankas dara gan caur saviem bijušajiem darbiniekiem augstos amatos ,gan izmantojot algotus ekspertus, gan radot pozitīvu informācijas lauku plašsaziņas līdzekļos.

Rezultātā Attīstības banka būs vāja un administrēs vien dažas ES un citu institūciju atbalstītas programmas. Kāda tā īsi būs diemžēl atbildes nav. Vai to apvienos ar Garantiju aģentūru? Vai tā atradīsies tikai Rīgā un dažās lielākajās pilsētās? Trīs gadus varēja par to spriest un domāt ,bet vēl nekas līdz galam nav izdomāts. Ja tiešām vēlamies atbalstīt uzņēmējdarbību reģionos Attīstības bankas struktūrai ,konsultantiem būtu jābūt visos bijušajos rajonu centros .Tajā vajadzētu sakoncentrēt visas uzņēmējdarbības veicināšanas ,jaunu darba vietu radīšanas programmas ,iepludināt pensiju 2.līmeņa līdzekļus ,izveidot riska kapitāla struktūru. Vārdu sakot, tai vajadzētu būt Latvijas vienmērīgas attīstības motoram. Pagaidām izskatās ,ka tā būs vien ķeksīša pasākums.

FILIĀLES UN DARBINIEKI

Swedbankai pašai ir samērā plašs filiāļu tīkls un arī darbinieku netrūkst. No tā izriet, ka 1.novembrī vairums Hipotēku bankas filiāļu tiks slēgtas un to darbinieki pievienosies bezdarbnieku vai emigrantu pulkam. Kārtējais Latvijas „veiksmes” un „saprātīgas” reģionālās politikas piemērs. Kurš par to atbildēs? Izskatās ,ka ne viens.

Droši ir kas cits-jaunie saimnieki neaizmirsīs tos ,kuri šo afēru realizēja .Un ,cerams, vēlētāji arī ne.

Vents Armands Krauklis

Leave a Reply