Pērkot Latvijas preces, tu palīdzi valstij un arī sev!

Aicinājumi pirkt Latvijā ražotas preces izskan ik pa laikam gan no ražotājiem, gan politiķiem, gan citiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Arī es to daru regulāri un pats konsekventi veikalos izvēlos pašmāju ražojumus, ja vien tas ir iespējams. Taču sarunās ar cilvēkiem pārliecinos, ka vairums to uztver kā patriotisma izpausmi un „grūtos laikos cenai ir būtiskāka loma nekā patriotismam”. Tāpēc mēģināšu izskaidrot šī jautājuma ekonomisko pusi un kāpēc tas ir ne vien patriotiski, bet arī pašiem pircējiem izdevīgi.

Veicinām Ķīnas un lieltirgotāju bagātību

Vairums rūpniecības preču, kas nopērkamas Latvijā ir ražotas Ķīnā. Kas iegūst, kad iegādājamies kārtējo ķīniešu mantu? Maza daļiņa aiziet ķīniešu strādniekiem, jau lielāka – fabrikas īpašniekiem, Ķīnas valstij (kurai tāpēc ir lielākās valūtas rezerves pasaulē, iespēja bruņoties un pārredzamā nākotnē kļūt par pasaules lielvaru nr.1), vēl lielāka – lieltirgotājiem (pārsvarā pieder ārzemniekiem, kuri šo peļņu neatstāj Latvijā), nedaudz – mazatalgotajiem darbiniekiem tirdzniecībā, un savu nodokļu tiesu saņem arī Latvijas valsts (galvenokārt pievienotās vērtības nodokļa veidā).

Piedevām šīs preces lielākoties tiek saražotas videi nedraudzīgā veidā (vide visiem pasaules iedzīvotājiem ir viena un ķīniešu radītais piesārņojums agri vai vēlu kaut nedaudz, bet nonāk arī Latvijā), arī tās transportējot rodas piesārņojums.

Pēc kāda laiciņa preci izmetam un pērkam nākamo – atkal veicinot Ķīnas (vai Vjetnamas, Indonēzijas utt.) izaugsmi un gandējot dabu.

Iegūst ļoti daudzi

Bet tagad apskatīsimies, kas iegūst, ja nopērkam Latvijā ražotu mēbeli vai gaļas konservus (preces izvēlējos pēc nejaušības principa, tikpat labi tas varētu būt kas cits). Vispirms ieguvēji ir izejvielu ražotāji – mežizstrādātāji un gaļas audzētāji. Tādējādi viņi nopelna iztiku sev un ģimenēm, nav spiesti braukt prom no Latvijas. Viņu bērni iet bērnudārzos un skolās, dodot darbu pedagogiem un šo iestāžu tehniskajam personālam, ģimenes iet pie friziera un pērk citus pakalpojumus (auto serviss, ēdnīca utt.), dodot darbu šo firmu darbiniekiem. Viņu samaksātie nodokļi aiziet gan valstij, gan pašvaldībai, dodot darbu cilvēkiem un palīdzot nodrošināt medicīniskos un citus pakalpojumus.

Tālāk ieguvēji ir mēbeļu ražošanas uzņēmumā un gaļas pārstrādes firmā strādājošie – ap sevi veidojot plašu labuma guvēju loku – gluži tāpat kā augšminētajā piemērā ar izejvielu ražotājiem.

Nākamie ieguvēji ir uzņēmumu īpašnieki. Ideāli, ja tie ir Latvijas iedzīvotāji – tad Latvijā parasti paliek būtiskākā peļņas daļa, bet, ja viņi ir ārzemnieki – arī tad kaut nedaudz, bet Latvija ir ieguvēja (labākajā gadījumā tā tiek investēta uzņēmuma tālākajā attīstībā, sliktākajā – nedaudz nopelna viesnīcnieks un restorānu personāls).

Gandrīz visa veida nodokļus no visiem augšminētajiem subjektiem saņem gan valsts, gan pašvaldības. No strādājošo sociālā nodokļa tiek maksātas pensijas, pabalsti un citi sociālie maksājumi. Pensionārs, nopērkot Lietuvā ražoto sviestu, būtībā veicina to, ka viņa pensija netiks palielināta – tādējādi palīdzot nevis sev, bet gan lietuviešu pensionāram. Tieši Latvijas uzņēmumi ir tie, no kuru maksātajiem nodokļiem pastāv Latvijas valsts, ceļi, skolas, slimnīcas utt. Jo vairāk Latvijas ražotāju preci nopērkam, jo labāk paši dzīvojam. Un, protams, otrādāk – jo mazāk paši nopērkam, jo sliktāk paši dzīvojam. Kur tad eksports? Tam nenoliedzami ir milzīga nozīme, jo Latvijas tirgus ir neliels. Taču desmitgadēm ilgi ievedam vairāk preču nekā izvedam – Latvijas tirdzniecības bilance ir negatīva. Apzināti izvēloties un veikalos pieprasot Latvijas preces – mēs mazinātu tirgotāju vēlmi importēt, jo nav jēgas preces ievest, ja tās nepērk.

Maz ražojam

Diemžēl jāatzīst, ka ļoti daudzās preču grupās nopirkt Latvijā ražotu preci nav iespējams vienkāršā iemesla dēļ – šādas preces Latvijā nemaz neražo. Te vainojama gan ačgārnā Latvijas Bankas lata kursa politika, gan augstie darbaspēka nodokļi, gan valsts atbalsta trūkums, gan ES fondu nepieejamība, gan īstas attīstības bankas neesamība un vēl citi – no politiķiem atkarīgi faktori. Piemēram, ja ES fondu naudu piešķirtu saprātīgi, esošie Valkas novada (kas ir salīdzinoši neliels) uzņēmēji viena gada laikā radītu ap 200 jaunu darbavietu ražošanā. Nerunājot nemaz par iespēju piesaistīt ārvalstu investorus. Par to plašāk lasiet manā rakstā „Rūpniecības atbalstam vajag jaunu pieeju un programmu” Dienas Biznesā 2007.gada 28.novembra numurā (pie reizes padomājot, cik daudz cilvēki nebūtu pametuši Latviju, ja kaut daļa no maniem ierosinājumiem būtu realizēti dzīvē). Taču šoreiz gribu fokusēties uz to, kā katrs indivīds var veicināt ražošanu. Un te jāatkārtojas – ja būs pieprasījums – būs piedāvājums. Jo vairāk veikalos pieprasīsim, pirksim tieši Latvijā ražotas preces, jo vairāk būs uzņēmēju, kuri riskēs un, neskatoties uz problēmām un īsta atbalsta trūkumu, – ražos!

Dot iespēju nopirkt

Ja Latvijā ražotas pārtikas preces ir pieejamas visur (atliek vien rūpīgi izlasīt etiķeti vai aiz latviskā nosaukuma neslēpjas ārvalstu ražotājs),tad ar rūpniecības precēm ir švakāk. Ārpus Rīgas piedāvājums ir neliels vai tā nav vispār. Tirgotājiem ir izdevīgāk tirgot importu, jo tad piecenojumu var likt 100 un vairāk procentus. Ražotāji lielākoties ar savu preču izplatīšanu vietējā tirgū nenodarbojas. Arī cena Latvijas precei augstāku ražošanas izmaksu dēļ ir lielāka, bet reģionu iedzīvotāju pirktspēja – maza. Ko darīt tiem, kuri tomēr vēlas ne vien ēst Latvijā ceptu maizi, bet arī uzvilkt Latvijā ražotu kreklu un dokumentus ielikt pašmāju ražojuma somā? Lai nebūtu tikai gudrs pamācītājs, esmu nolēmis Valkā izveidot veikalu, kurā varēs nopirkt tikai Latvijā ražotas nepārtikas preces. Tas tā arī sauksies – LATVIJAS PRECES. Ļoti labi saprotu, ka tas ir sociāla rakstura biznesa projekts, kurā par peļņu domāt tuvākajos gados nav pamata. Tomēr esmu pārliecināts, ka ne visu var mērīt nopelnīto latu daudzumā – pakāpeniski aizvien lielāka sabiedrības daļa apzināsies, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir kaut neliela artava jādod, lai mēs visi varētu dzīvot labāk.

Leave a Reply